Vēl joprojām brīvlaiks.

Nav jau tā, ka brīvlaiks, tad nedara neko. Tā nav.
Vakar bijām Vannes. Pasakaina viduslaiku pilsētiņa pusstundas braucienā no Lorient. Uz turieni laidām ar auto stopu. No rīta bija jāpiezvana un jāpasaka, kur būsim. Izstāstu, bet man vēl trīs reizes pārprasa, un es, protams, tik trešajā taimā saprotu. Kārtīgi izstaigājāmies, uzkodām, iedzērām sidru, daudz ko redzējām un vispār labi pavadījām laiku. Atpakaļ ar vilcienu, atminējāmies vecos, labos 12.01 datuma laikus.
Vēl jāatzīstas, ka bija +15 grādi, ja ne vairāk. Un šodien arī tīri tā neko: +14.

Vakar bijām Vannes. Pasakaina viduslaiku pilsētiņa pusstundas braucienā no Lorient. Uz turieni laidām ar auto stopu. No rīta bija jāpiezvana un jāpasaka, kur būsim. Izstāstu, bet man vēl trīs reizes pārprasa, un es, protams, tik trešajā taimā saprotu. Kārtīgi izstaigājāmies, uzkodām, iedzērām sidru, daudz ko redzējām un vispār labi pavadījām laiku. Vēl jāatzīstas, ka bija +15 grādi, ja ne vairāk. Un šodien arī tīri tā neko: +14.

Man brīvlaiks.

Tātad, neesmu neko ilgu laiku rakstījusi. Arī par flešmoba iznākumu nav sanācis uzrakstīt.

Tātad: viss skaisti bija un visi priecīgi. Tikām vietējā avīzē, arī TV. Vietējās zvaigznes. Ir arī video, bet par lielu, lai ieliktu te. Vispār pietrūkst visi mēģinājumi. Taču pateicoties flashmobam iegūti jauni draugi un paziņas.

Un jā, pricipā dienas skrien baigi ātri, taču nav rutīnas. Ir pierasts jau maz gulēt un daudz strādāt, taču pietiek laika arī atpūtai un citām izklaidēm. Protams, bez dažiem piedzīvojumiem neiztikt.
Vienu dienu braucu uz staciju papildināt savu mēnešbiļeti. Klausos austiņās mūziku. Apsēžas blakus viens afroamerikānis un mūsu sēdekļa kaut kāds viņa draugs. Izrādās, ka šis ar mani runājis, bet es klausos mūziku un nedzirdēju. + vēl čaļi pēc brangā dzēriena smaržoja un ar tādiem nemaz i nebūtu runājusi. Pat ja būtu gribējusi daudz nesanāktu, jo vēl joprojām esmu "stārs" franču valodā. Nu tad pienāk brīdis, kad jākāpj laukā, izņemu vienu austiņu, lai atvainotos un palūgtu palaist mani ārā. Un tas džeka draugs saka: "Viņa jau ar mums nerunā, viņa ir rasiste." Es biju tik laimīga, ka tiku laukā.
Tad vēl pa šo laiku esmu paspējusi pabūt Āfrikas ballītē. Iemēģināju kā ir dejot viņu dejas, satiku daudz jaunu cilvēku un vēl tā kārtīgi nodegustēju arī viņu ēdienus. Mans favorīts: cepti banāni (nu kaut kas līdzīgs, jo īstie banāni tie neesot), kā arī vista īpašā mērcē. Vispār tur viss bija garšīgs.
Tad šo ceturtdien bija pankūku ballīte ar franču meitenēm. Taisījām, cepām, ēdām. Viņi liek pie mīklas rumu, un vispār tas dod tādu labu garšu, bet tur jāzina proporcijas, protams. Pankūku ēšanai neizmanto šķīvi, liek uz rokas, tad klāj virsū  nutellu vai sviestu, vai medu, vai jebko citu. Bet priekšroku viņi viennozīmīgi dod sviestam. Un patiesībā ir dikti, dikti garšīgi, lai cik dīvaini tas neliktos.
Pēc ballītes ar Lieni nolēmām pa ceļam uz mājām ieskatīties īru pabā Galway Inn un, protams, sanāca mazliet ilgāk kā tikai ieskatīties. Pēc tam tika izlemts turpināt balli uz kādas deju grīdas. Tā kā, es ar visām mantām, tad saku, ka aiziešu nolikt un tad nākšu atpakaļ. Atdodu Lienei maku un eju nolikt mantas. Pusceļā atjēdzos, ka man nav dokumenti. Mājās jau nu nepalikšu. Dodos atpakaļ un telefona vārdnīcā meklēju vārdus, lai apsargam izstāstītu, ka mani dokumenti ir pie draugiem, kuri jau ir iekšā. Pieeju pie apsarga (liels, būdīgs afroamerikānis), sāku stāstīt, ka man maks ir pie draugiem un vairāk neko nepaspēju pateikt, kad šis saka:"Tu esi Lalā, tu spēlē saksofonu," man acis vienkārši kubā, "es arī spēlēju saksofonu, mums kādreiz vajadzētu uzspēlēt kopā!" Es stāvu, neko nesaprotu, viņš vēl mani trīsreiz apskauj un tad es tieku iekšā. Viņam pat neinteresēja, cik man gadu un vispār pat neļāva man izteikties. Bija tik laimīgs.
Un tad nu šodien kopā ar citiem Erasmus studentiem (1 tunisieti, 4 spāņiem un 1 itāli) bijām zemūdeņu muzejā. Bija interesanti, jo varēja ielūkoties īstā zemūdēnē, ieskatīties vēturē par kariem un citiem notikumiem. Bija vērts tur būt. Un, lūk, arī bildes. Pagaidām tas arī viss.

Tā man iet - nav slikti, tā man šķiet!

Bon soir!
Esmu vēl joprojām dzīva. Tas priecē.
Tātad mana dzīve šeit iet tikai un vienīgi uz augšu. Beidzot esmu sākusi arī kaut ko saprast franču valodā un jau mazliet var parunāt. Mana skaistā akcenta dēļ, cilvēki reizēm saprot tikai ar trešo reizi, bet labāk vēlāk nekā nekad.
Laiks arī kļūst tikai siltāks un siltāks. No rīta pulksten deviņos ir +9 grādi, taču jau pēc pāris stundām temperatūra ceļas un dienas vidū ir +14 grādi. Vismaz šodien tā bija. Tas pagaidām ir mans piefiksētais rekords. Katru dienu visu novēroju, jo pa ceļam uz mājām no skolas vienā autobusa pieturā ir termometrs, tad nu tur es arī ielūkojos.
Rīt būs traka diena. Visu dienu skola BEZ pauzēm, un tad vēl vakarā mēģinājums ar pūtējiem. Pirmo reizi laidīšu kopā ar viņiem. Es jau dikti priecājos, bet šķiet, ka viņi pat vairāk nekā es. Tad nu pagājušo piektdien no muziķenes dabūju saksofonu - 30 gadu vecs Selmer altiņš. Skan jau skaisti. Uzspēlēju, uzspēlēju un, protams, arī iztīriju To, kas no tā iznāca ārā, negribu vairs apspriest.
Tā kā silts laiks, tad biju arī paklejot gar jūru, nostaigāju divas stundas un pat nepamanīju cik ātri paiet laiks. Salasīju kaudzi ar stikliņiem un arī saujiņu ar gliemežvākiem. Tie te nav tādi kā pie mums.
Šodien pirmo reizi bijām bibliotēkā, arī neslikti. Ir arī bilde, bet tā droši vien vēlāk, jo pagaidām vēl ir pie Lienes.
Tad vēl šodien ar Celinu biju karot par savu vilciena biļeti uz Parīzi. Protams, vienīgais, ko onka varēja pateikt, ir ka man jāpērk cita. Smieklīgi! Bet nu jā, tad sazinājos ar SNCF darbinieci un viņa teica, ka lai vēl gaidu. Es ļoti, ļoti, ļoti ceru, ka būs. Otherwise...

Tas laikam tādā lielā īsumā viss.