Esmu vēl joprojām dzīva. Tas priecē.
Tātad mana dzīve šeit iet tikai un vienīgi uz augšu. Beidzot esmu sākusi arī kaut ko saprast franču valodā un jau mazliet var parunāt. Mana skaistā akcenta dēļ, cilvēki reizēm saprot tikai ar trešo reizi, bet labāk vēlāk nekā nekad.
Laiks arī kļūst tikai siltāks un siltāks. No rīta pulksten deviņos ir +9 grādi, taču jau pēc pāris stundām temperatūra ceļas un dienas vidū ir +14 grādi. Vismaz šodien tā bija. Tas pagaidām ir mans piefiksētais rekords. Katru dienu visu novēroju, jo pa ceļam uz mājām no skolas vienā autobusa pieturā ir termometrs, tad nu tur es arī ielūkojos.
Rīt būs traka diena. Visu dienu skola BEZ pauzēm, un tad vēl vakarā mēģinājums ar pūtējiem. Pirmo reizi laidīšu kopā ar viņiem. Es jau dikti priecājos, bet šķiet, ka viņi pat vairāk nekā es. Tad nu pagājušo piektdien no muziķenes dabūju saksofonu - 30 gadu vecs Selmer altiņš. Skan jau skaisti. Uzspēlēju, uzspēlēju un, protams, arī iztīriju To, kas no tā iznāca ārā, negribu vairs apspriest.
Tā kā silts laiks, tad biju arī paklejot gar jūru, nostaigāju divas stundas un pat nepamanīju cik ātri paiet laiks. Salasīju kaudzi ar stikliņiem un arī saujiņu ar gliemežvākiem. Tie te nav tādi kā pie mums.
Šodien pirmo reizi bijām bibliotēkā, arī neslikti. Ir arī bilde, bet tā droši vien vēlāk, jo pagaidām vēl ir pie Lienes.
Tad vēl šodien ar Celinu biju karot par savu vilciena biļeti uz Parīzi. Protams, vienīgais, ko onka varēja pateikt, ir ka man jāpērk cita. Smieklīgi! Bet nu jā, tad sazinājos ar SNCF darbinieci un viņa teica, ka lai vēl gaidu. Es ļoti, ļoti, ļoti ceru, ka būs. Otherwise...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru