Un jā, pricipā dienas skrien baigi ātri, taču nav rutīnas. Ir pierasts jau maz gulēt un daudz strādāt, taču pietiek laika arī atpūtai un citām izklaidēm. Protams, bez dažiem piedzīvojumiem neiztikt.
Vienu dienu braucu uz staciju papildināt savu mēnešbiļeti. Klausos austiņās mūziku. Apsēžas blakus viens afroamerikānis un mūsu sēdekļa kaut kāds viņa draugs. Izrādās, ka šis ar mani runājis, bet es klausos mūziku un nedzirdēju. + vēl čaļi pēc brangā dzēriena smaržoja un ar tādiem nemaz i nebūtu runājusi. Pat ja būtu gribējusi daudz nesanāktu, jo vēl joprojām esmu "stārs" franču valodā. Nu tad pienāk brīdis, kad jākāpj laukā, izņemu vienu austiņu, lai atvainotos un palūgtu palaist mani ārā. Un tas džeka draugs saka: "Viņa jau ar mums nerunā, viņa ir rasiste." Es biju tik laimīga, ka tiku laukā.
Tad vēl pa šo laiku esmu paspējusi pabūt Āfrikas ballītē. Iemēģināju kā ir dejot viņu dejas, satiku daudz jaunu cilvēku un vēl tā kārtīgi nodegustēju arī viņu ēdienus. Mans favorīts: cepti banāni (nu kaut kas līdzīgs, jo īstie banāni tie neesot), kā arī vista īpašā mērcē. Vispār tur viss bija garšīgs.
Tad šo ceturtdien bija pankūku ballīte ar franču meitenēm. Taisījām, cepām, ēdām. Viņi liek pie mīklas rumu, un vispār tas dod tādu labu garšu, bet tur jāzina proporcijas, protams. Pankūku ēšanai neizmanto šķīvi, liek uz rokas, tad klāj virsū nutellu vai sviestu, vai medu, vai jebko citu. Bet priekšroku viņi viennozīmīgi dod sviestam. Un patiesībā ir dikti, dikti garšīgi, lai cik dīvaini tas neliktos.
Pēc ballītes ar Lieni nolēmām pa ceļam uz mājām ieskatīties īru pabā Galway Inn un, protams, sanāca mazliet ilgāk kā tikai ieskatīties. Pēc tam tika izlemts turpināt balli uz kādas deju grīdas. Tā kā, es ar visām mantām, tad saku, ka aiziešu nolikt un tad nākšu atpakaļ. Atdodu Lienei maku un eju nolikt mantas. Pusceļā atjēdzos, ka man nav dokumenti. Mājās jau nu nepalikšu. Dodos atpakaļ un telefona vārdnīcā meklēju vārdus, lai apsargam izstāstītu, ka mani dokumenti ir pie draugiem, kuri jau ir iekšā. Pieeju pie apsarga (liels, būdīgs afroamerikānis), sāku stāstīt, ka man maks ir pie draugiem un vairāk neko nepaspēju pateikt, kad šis saka:"Tu esi Lalā, tu spēlē saksofonu," man acis vienkārši kubā, "es arī spēlēju saksofonu, mums kādreiz vajadzētu uzspēlēt kopā!" Es stāvu, neko nesaprotu, viņš vēl mani trīsreiz apskauj un tad es tieku iekšā. Viņam pat neinteresēja, cik man gadu un vispār pat neļāva man izteikties. Bija tik laimīgs.
Un tad nu šodien kopā ar citiem Erasmus studentiem (1 tunisieti, 4 spāņiem un 1 itāli) bijām zemūdeņu muzejā. Bija interesanti, jo varēja ielūkoties īstā zemūdēnē, ieskatīties vēturē par kariem un citiem notikumiem. Bija vērts tur būt. Un, lūk, arī bildes. Pagaidām tas arī viss.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru