Bet man beidzās brīvlaiks

Atkal viena nedēļa ir pagājusi un arī brīvlaiks ir pagājis.
Pirmdien bijām Vannes.
Trešdienā ar spāņu meitenēm bijām uzspēlēt bowlingu Lanesterā. Izsmējāmies, piekusām un labi pavadījām laiku. Es nelielīšos, ka uzvarēju, jo 83 punkti nav nekāds lielais sasniegums.

Otrdienu pavadījām tepat mūsu pilsētā kopā ar spāņu meitenēm iedzērām kafiju un ar batobus aizlaidām līdz Pen Mané. Vieta interesanta, bet mūsu galvenais mērķis bija izlaist ar kuģīti.

Piektdien atlika laiks arī mācībām, protams, tikai tām, kas ir vieglajā kategorijā. Izbaudīju lietainu dienu bibliotēkā. Vakarā sieviešdienas ballīte, bet jā. Ballītes viņiem patīk, bet sieviešdienu viņi gan nesvin. Iemācījos jaunu spēli, kā jāspēlē, publiski neatklāšu.

Sestdien devāmies uz Port-Louis. Iespējams, ka viena no skaistākajām vietām šajā apvidū. Ārā bija kādi +16 grādi, ja ne vairāk, lieliski laikapstākļi un smaržīgs jūras gaiss. Apskatījām arī Citadele, kas ir jūras, navigācijas un kara muzejs. Tikām iekšā arī aizsargmūrī, kurā ir super laba akustika. Iedziedājām.

Vakarā atkal balle, sekoja dejas dzīvokļos, arī klubos. Un vispār es vienā esmu kā VIP, jo redz apsargs zina, kā pret mūziķiem jāizturas. Baigais draugs man.
Rīt franču valodā mutiskā ieskaite, būs labi. Rītā vēl jāpaspēj samācīties. 

Vēl joprojām brīvlaiks.

Nav jau tā, ka brīvlaiks, tad nedara neko. Tā nav.
Vakar bijām Vannes. Pasakaina viduslaiku pilsētiņa pusstundas braucienā no Lorient. Uz turieni laidām ar auto stopu. No rīta bija jāpiezvana un jāpasaka, kur būsim. Izstāstu, bet man vēl trīs reizes pārprasa, un es, protams, tik trešajā taimā saprotu. Kārtīgi izstaigājāmies, uzkodām, iedzērām sidru, daudz ko redzējām un vispār labi pavadījām laiku. Atpakaļ ar vilcienu, atminējāmies vecos, labos 12.01 datuma laikus.
Vēl jāatzīstas, ka bija +15 grādi, ja ne vairāk. Un šodien arī tīri tā neko: +14.

Vakar bijām Vannes. Pasakaina viduslaiku pilsētiņa pusstundas braucienā no Lorient. Uz turieni laidām ar auto stopu. No rīta bija jāpiezvana un jāpasaka, kur būsim. Izstāstu, bet man vēl trīs reizes pārprasa, un es, protams, tik trešajā taimā saprotu. Kārtīgi izstaigājāmies, uzkodām, iedzērām sidru, daudz ko redzējām un vispār labi pavadījām laiku. Vēl jāatzīstas, ka bija +15 grādi, ja ne vairāk. Un šodien arī tīri tā neko: +14.

Man brīvlaiks.

Tātad, neesmu neko ilgu laiku rakstījusi. Arī par flešmoba iznākumu nav sanācis uzrakstīt.

Tātad: viss skaisti bija un visi priecīgi. Tikām vietējā avīzē, arī TV. Vietējās zvaigznes. Ir arī video, bet par lielu, lai ieliktu te. Vispār pietrūkst visi mēģinājumi. Taču pateicoties flashmobam iegūti jauni draugi un paziņas.

Un jā, pricipā dienas skrien baigi ātri, taču nav rutīnas. Ir pierasts jau maz gulēt un daudz strādāt, taču pietiek laika arī atpūtai un citām izklaidēm. Protams, bez dažiem piedzīvojumiem neiztikt.
Vienu dienu braucu uz staciju papildināt savu mēnešbiļeti. Klausos austiņās mūziku. Apsēžas blakus viens afroamerikānis un mūsu sēdekļa kaut kāds viņa draugs. Izrādās, ka šis ar mani runājis, bet es klausos mūziku un nedzirdēju. + vēl čaļi pēc brangā dzēriena smaržoja un ar tādiem nemaz i nebūtu runājusi. Pat ja būtu gribējusi daudz nesanāktu, jo vēl joprojām esmu "stārs" franču valodā. Nu tad pienāk brīdis, kad jākāpj laukā, izņemu vienu austiņu, lai atvainotos un palūgtu palaist mani ārā. Un tas džeka draugs saka: "Viņa jau ar mums nerunā, viņa ir rasiste." Es biju tik laimīga, ka tiku laukā.
Tad vēl pa šo laiku esmu paspējusi pabūt Āfrikas ballītē. Iemēģināju kā ir dejot viņu dejas, satiku daudz jaunu cilvēku un vēl tā kārtīgi nodegustēju arī viņu ēdienus. Mans favorīts: cepti banāni (nu kaut kas līdzīgs, jo īstie banāni tie neesot), kā arī vista īpašā mērcē. Vispār tur viss bija garšīgs.
Tad šo ceturtdien bija pankūku ballīte ar franču meitenēm. Taisījām, cepām, ēdām. Viņi liek pie mīklas rumu, un vispār tas dod tādu labu garšu, bet tur jāzina proporcijas, protams. Pankūku ēšanai neizmanto šķīvi, liek uz rokas, tad klāj virsū  nutellu vai sviestu, vai medu, vai jebko citu. Bet priekšroku viņi viennozīmīgi dod sviestam. Un patiesībā ir dikti, dikti garšīgi, lai cik dīvaini tas neliktos.
Pēc ballītes ar Lieni nolēmām pa ceļam uz mājām ieskatīties īru pabā Galway Inn un, protams, sanāca mazliet ilgāk kā tikai ieskatīties. Pēc tam tika izlemts turpināt balli uz kādas deju grīdas. Tā kā, es ar visām mantām, tad saku, ka aiziešu nolikt un tad nākšu atpakaļ. Atdodu Lienei maku un eju nolikt mantas. Pusceļā atjēdzos, ka man nav dokumenti. Mājās jau nu nepalikšu. Dodos atpakaļ un telefona vārdnīcā meklēju vārdus, lai apsargam izstāstītu, ka mani dokumenti ir pie draugiem, kuri jau ir iekšā. Pieeju pie apsarga (liels, būdīgs afroamerikānis), sāku stāstīt, ka man maks ir pie draugiem un vairāk neko nepaspēju pateikt, kad šis saka:"Tu esi Lalā, tu spēlē saksofonu," man acis vienkārši kubā, "es arī spēlēju saksofonu, mums kādreiz vajadzētu uzspēlēt kopā!" Es stāvu, neko nesaprotu, viņš vēl mani trīsreiz apskauj un tad es tieku iekšā. Viņam pat neinteresēja, cik man gadu un vispār pat neļāva man izteikties. Bija tik laimīgs.
Un tad nu šodien kopā ar citiem Erasmus studentiem (1 tunisieti, 4 spāņiem un 1 itāli) bijām zemūdeņu muzejā. Bija interesanti, jo varēja ielūkoties īstā zemūdēnē, ieskatīties vēturē par kariem un citiem notikumiem. Bija vērts tur būt. Un, lūk, arī bildes. Pagaidām tas arī viss.