+14 svētdienā.

Šodien liekas, ka dzīvoju paradīzē. Lauka ap pulksten 12:00 bija +14 grādi, bet ap pulksten 17:00 - +11. Nav slikti. Liekas, ka ir pavasaris, bet tā viņiem te ir ziema.
Šodien nejausi trāpījos tirdziņā Larmoras centrā. Gāju pēc maizes, bet re kā. Tirgus, kā jau tirgus - daudz cilvēku un nopirkt varēja dzīvu nedzīvu. Dažādi krabji, austeres, sieri, dārzeņi, gaļa, apģērbs, grāmatas, paklāji un tā tālāk. Visu tur varēja iegādāt.
Beigu beigās tiku arī līdz maizes veikaliņam, un iegādājos tikko svaigi ceptu bageti. Kad tā nokļuva manās rokās, tad vēl bija pavisam, pavisam silta.
Vēl šodien divreiz biju pie okeāna. Pasēdēju uz akmens un pat dibens nesala. Drīz varēs sauļoties, ja tā turpināsies.
Bet jau pavisam drīz - rīt, sākas lielā darba nedēļa. Būs labi!

Jau divas nedēļas.

Nu šodien tieši divas nedēļas aprit, kopš esmu projām. Pārsteidzoši ātri tas laiks iet. Nākamnedēļ sāksies skola tā pa īstam. Būs 16 lekcijas nedēļā. Tad vēl sāksies mēģinājumi 14. februāra flashmobam "One billion rising". Viena pasniedzēja to organizē un uzaicināja piedalīties, kāpēc gan ne, ja var make fun. Dejosim kaut ko līdzīgu aerobikai.

Un tad viņa izteica vislabāko citātu, ko jebkad no pasniedzējiem esmu dzirdējusi: "To look stupid, does not kill you"!
Tālāk sekoja ceturtdienas ballīte ar kursa biedriem.Tika nogaršots punšs, nav slikti! Būs jāuzzina, kā tādu var uztaisīt. Sabildējāmies, iepazinu citus biedrus, mēģināju atcerēties tradicionālus franču vārdus, nu nekā. 

Un jā, pagaidām šķiet, ka brīvdienas domātas tikai tam, lai mācītos, jo šeit ir tā vieta, kur neko nevar atstāt uz pēdējo brīdi.

23.01.2013

Šodien ir diena pēc vakardienas un diena pirms rītdienas. Viss jau ir labi.
Vakar bija traka diena ar Institutions Politiques. Ja nebūtu franču meiteņu, tad es nezinu, ko mēs tur vispār darītu. Bija arī pirmā Ānformatik. Pasniedzējs jauks, runāja tikai franciski, bet mēs jau lēnām sākam saprast. Un tad vakarā bija svinības ar svētku vakariņām, vīnu, karoki, kas nekad netiks publicēta, un LIENI! Paldies vēlreiz visiem par sveicieniem!

Tad šodien bija vēlā skolas diena. Varējām izgulēties. Piecēlāmies no rīta un ieraudzījām, ka ārā skaists laiks, tad nu tāpēc pirms skolas izmetām līkumu gar okeānu, ķērām sauli un smaržu. Skolā kā vienmēr labi. Šodien debatējām par to, vai ASV ieročus vajadzētu legalizēt. Bija interesanti. Tad arī dabūjām "studentu kartes". Man gan vairāk atgādina zilu, A4 papīra lapu. 
Un jā. Tikko mans feinais saimnieks atveda man pus bageti un kaut ko mēģināja izstāstīt. Bet nu nekā šoreiz viņam nesanāca.

Nedēļa

Šodien pie manis ciemiņš (Liene). Nu jau prom ir!

Bija feina pēcpusdiena un diena, klejojot pa manu kvartālu - Larmor Plage. Apskatījām visas iespējamās pludmales tuvākajā apkaimē, arī vietējos zirgu staļļus un centru. Tas viss pateicoties mūsu draudzenei un pavadītājai - Lea. Franču meitene, ar kuru kopā mācāmies, kura nākotnē vēlas būt sporta žurnāliste un kurai patīk zirgi. Izstaigājāmies ne pa jokam, kādas 4 vai 5 stundas kopā. Mazliet arī nofotogrāfējām šo un to.
Šodien arī iegādājos mazus nieciņus, bet tos jūs vēlāk redzēsiet.
Ā. Un vēl, tieši šodien aprit nedēļa, kopš esmu prom!

pirmā piektdiena.

Viss kā vienmēr skaisti un jauki. Pēc ballītes esmu dzīva. Frančiem šeit ir īpatnējs alus, ar tādu interesantu piegaršu. Visi te ballējas kā zvēri un tusē kamēr krīt, iespējams. Bet nu franču kompānija bija laba un ir daudz jaunu draugu. Te visi viens otru mīl.
Šodien biju skolā, atšķirībā no franču biedriem. Bija jāsarunā par vienu mārketinga projektu. Tāda interesanta štellīte būs. Ar Lieni izdomājām, ka taisīsim labdarības koncertu, pašas spēlēsim un sameklēsim vēl kādu, lai var grupu uztaisīt. Vēl tik jādabū kādi citi projekta biedri, kas palīdzētu. Būs labī!

Vakar&šodien.

5. diena 16/01/2013

Sākšu ar to, ko nepierakstīju vakar. Tātad. Biju pie kaimiņiem (Deivs un Morgana), viņi baigi feinie, tāds jauns pāris un meitiņa (Žanete). Gāju ieskatīties internetā un tāpat papļāpāt. Runājam, runājam, pēkšņi Morgana prasa, vai es varētu kādu dienu Žaneti pieskatīt, un piebilst, ka nekas, ja nemāku franciski. Žanete runājot daudz, un man nāksies iemācīties. Hmm.

Šodien biju atkal skolā. Atkal tikai viena lekcija, jo te katrs kurss sāk mācīties savā laikā, nākamnedēļ jau būs vairāk. Šodien bija Compression Anglaise. Protams, maldījāmies pirms lekcijas, jo te ir traki grūti kaut ko atrast pagaidām. Mums pat ir skolas karte. Ieejam ar Lieni klasē, pasniedzēja tāda gados, bet neizskatās, viņa paskatās uz mums un saka: „You must be the Erasmus students from Latvia.” Tad, protams, iepazīstamies un atkal brīdī, kad pasakām, ka abas esam Lienes, tad sākas ķiķināšana. Un visbeidzot viņa saka: „Latvians seems to be very tall,” (mēs ar Lieni rēcam), „I am tall, but you are even taller than I am. As you see, French are small people.” Nu vienkārši tāda dāma viņa ir! Visu lekciju staigā šurpu turpu, smejās, smīdina citus, izmanto skaistos angļu izteicienus – Damn it!, What a hell!, atstutējas ar  kāju pret sienu utt. Te ir citādāk nekā LV, nav tā stīvuma, tās nopietnības un stingruma, taču prasības paliek, un ikvienam tās jāizpilda. Nākamajā lekcijā būs debates par to, vai ASV vēl joprojām vajadzētu atļaut legāli nēsāt ieročus. Mēs ar Lieni es tajā pusē, kas saka, ka NEdrīkst to atļaut. Katram jāsagatavo 4 argumenti. Mums diezgan viegli. Lekcijas beigās iedevām pasniedzējai šokolādi (tā nav uzpirkšana). Viņa bija tik laimīga: „I love chocolate, but it can be dangerous to me!” Pasaka un pati smejas, mēs, protams, arī. Tik laba lekcija bija, jāgaida nākamā. Pēc skolas bijām aizgājušas līdz pilsētas centram. Te visur atlaides, visi kā traki iepērkas, pat pulksten 4 pēcpusdienā. Ieejot veikalā, acis žilbst, viss ir tik spilgts, krāsains un uzkrītošs. Nepierasti. Pēc tam pusdienu ieturēšanas vietā nopirkām vienu bageti uz abām, gājām pa ielu, lauzām un ēdām. Traki garšīga viņiem te tā maize, bet nav tik gaiša kā pie mums, varbūt tieši tāpēc garša labāka. Atbraucu mājās, sataisīju kārtējo satriecošo ņammu un tā. Rīt jāceļas agri. Bet man tā patīk šis franču miers, celies vēlāk, nekur neskrien, taču visur esi laikā un bez lieka stresa.

Šodiena 17/01/2013

 Viss kā parasti, atkal skola un citi pasniedzēji. Šodien dienas pirmajā daļā - Traduction FR-ENG.  Viss jau būtu labi, ja to franču valodu zinātu, bet tā vispār līmenis nav dikti augsts. Tur būs labi. Uzdots liels mājas darbs. Otrā lekcija bija Societee Britanique. Pasniedzēja Maryse Butel, atkal kārtējā ašā. Nospriedām - jo vecākas paliek, jo trakākas. Pirms lekcijas parunājāmies, aizsākās tēma par krievu valodu. Un viņa pēkšņi sāk runāt krieviski. Runā, pati smejas, bet īstenībā, tie pāris teikumi ko viņa pateica, protams, vienkārši, taču ar perfektu izrunu un gramatiku. Skaisti! Dikti smieklīga viņa vispār ir. Vienu brīdi pat domāju, ka apraudāšos.Atbraucu mājās ar autobusu, vispār šodien iemēģināju vienu citu maršrutu. Visu laiku braucu ar 52 šodien iesēdos 51. Viss jau labi, tikai atpakaļ ceļā aizdomājos un aizlaidu vienu pieturu pa tālu. 

Vakarā ballīte, franči teica, ka mācīšot mūs ballēties pa francisko!

Pirmās dienas Francijā

1. diena. 12/01/2013

Bonjour! Esmu galā, gandrīz sveika un vesela. Sāp pirksti un kājas no koferu staipīšanas un lielo gabalu staigāšanas. Tātad: izlidojām 9:30 no RIX un 10:50 (pēc vietējā laika) nosēdāmies CDG lidostā Parīzē. RIX mani tā normāli pārbaudīja, lika nosiet lakatu un visu izčamdīja. Saksofona kasti vairākas reizes laida cauri skenerim, lika visu attaisīt un visu koferi arī izčamdīja, izrādījās, ka pie vainas žilete. CDG ar Lieni savācām koferus un devāmies, kur acis rāda. Un tas jau ir tas pats jautrākais. Zinājām, ka uz Parīzes centru jālaiž ar metro vai autobusu. Ieraudzījām autiņu un lecām iekšā. Pirms tam pirmo reizi iemēģinājām biļešu automātus. Biļešu kases viņiem te praktiski nepastāv, tikai tādi retie informācijas kabūzīši. Un tā braucām, pusi no visa brauciena (40 minūtēm) laidām apkārt lidostai. Iebraucot Parīzes centrā, var sajukt prātā. Visi brauc un pīpina, tāda sajūta, ka bez tās nevarētu. Un auto pie luksoforiem mēdz apstāties ceļa vidū, un visas ieliņas ir tik šauras, ka tam, kas nav lietpratējs braukšanā pa Parīzi, būtu smagas galvas sāpes. Tiekam līdz centram, protams, mums nav Parīzes kartes, tāpēc ejam līdzi pūlim. Pie kādas viesnīcas mums iedod karti un pastāsta kā tikt līdz metro, ar kuru var aizbraukt līdz stacijai, no kuras savukārt uz Loreānu. Ieejam metro un info punktā prasu, kā var tur aizbraukt. Sieviete pat saprot angliski, tik atbildēt nemāk. Sasprindzinu visas savas galvā atrodamās skaidas un saprotu, nu ne visu, bet vismaz kaut ko. Un ir tik „forša” sajūta vazāties pa kāpnēm uz augšu un leju ar supersmagiem koferiem un tā. Tālāk ar vienu pārsēšanos metro tiekam līdz Montparnesse stacijai un atkal darbinām biļešu automātus, lai nopirktu biļeti uz Loreānu. Nu viss it kā sanāk, tikai tas automāts mums izmet biļetes, uz kurām norādītie laiki rāda, ka galā būsim tik pēc 8 stundām. Iemēģinu arī sabiedrisko tualeti, dikti smuki, viss tīrs un skaists. Iedevu tantei 20 EUR, jo nebija sīknaudas. Šī gandrīz nokrita, bet tik un tā palika laipna un smaidīga. Pēc tam iekodām no mājām paņemtos riekstus un šoķeni. Nopirkām sev FR telefonu numurus. Un informācijas punktā Liene bija divas reizes, tantei tas likās dikti smieklīgi. Sagaidījām TGV (te tā sauc ātrvilcienu) iekāpām un laidām. Dikti nāca miegs, bet vilciena 2. klases sēdekļiem nav galvai atzveltnes, tāpēc gulēju uz koferiem noliekusies. Tikām līdz pilsētai LE MANS izkāpām, padzērām citronūdeni, sagaidījām nākamo vilcienu un laidām tālāk. Rennes sanāca gaidīt 2.5 stundas, vēl tagad nesaprotu kāpēc. Bet laiks taču ir kaut kā jāaizpilda, tāpēc ķērām netu, spēlējām Lingo un ēdām rupjmaizi ar vistas karbonādītēm. Jes! Uzrakstīju arī sms savas mājas saimniecei, atnāca, ka pakaļ būs kaut kāds Bernārs. Nu tad jau pēdējais posmiņš līdz Loreānai. Es normāli atlūzu, Liene tikmēr sargāja mantas. Izkāpjam ir gandrīz pusnakts, bet mums vēl jāiet normāls gabals līdz Lienes miteklim. Ejam atkal pa pilsētu, nezinām uz kuru pusi, visu laiku smejamies, beigu beigās trāpām uz pareizās un dodamies. Jāiet kalnā, jāvelk koferi, bet var apskatīt kur atrodas kādas crêpes ēstuve. Arī bārus pa ceļam var apskatīt, baznīca ar pa ceļam trāpās. Ārā ir silts, nav termometra, bet es teiktu, ka kādi +8 grādi. Ceļā sāk līt lietus, šķiet, ka te vispār dikti bieži līst, bet nu to jau pārbaudīs. Tiekam līdz Lienes mājām, izskatās pēc pils, bet viņai piešķirta dārza mājiņa ar lielu gultu, plītiņu, dušu un citām noderīgām lietām, kā arī tualeti, uz kuru jāiet caur lauku. Nav ne jausmas kas sagaida mani, to redzēsim rīt. Ieskatījāmies koferos un čučēt.

2. diena 13/01/2013

 Plānoto celšanās laiku 8:30 pagarinājām par 2 stundām. Piecēlāmies un laidām uz veici, neatceros nosaukumu, bet bija liels. Nopirku bageti, tēju un končas. Īstenībā, diez ko liela tā cenu atšķirība nav. Rupjmaizes viņiem veikalā nav, tikai bagetes, gan svaigas, gan tādas, kas jācep cepeškrāsnī. Atnācām mājā, un tad jau lēnām pienāca pulkstenis 13:00 un Bernārs ieradās man pakaļ. Pasirms vīrietis gados, runā franciski ar cerības staru acīs, ka es arī runāju, bet es jau īsti ne saprotu, ne runāju. Tad nu šis mēģināja pastāstīt man šo to angliski. Aizveda un parādīja, kur ir skola. Tālāk laidām uz mājām, baigi tālu tomēr, kartē izskatījās tuvāk. Visu man parāda, ir baigi forši. Prasu, vai ir arī internets. Šis man parāda, bet neiet. Tad viņš pazvana kaimiņam, lai palīdz. Atnāk kaimiņš Deivs un nevar neko izdarīt. Saka, lai eju pie viņa. Nu protams, kā jau francūži – viesmīlīgs. Tad viņš atrod man autobusu sarakstu, uzraksta man uz lapas. Dodos mājās. Ā, un kaimiņiem arī baigi krutā māja. Vēl paspēju paprasīt viņam, vai var ar kājām uz skolu arī aiziet. Esot it kā 7 km, bet mēģināt, jau varot. Un tad pēkšņi saka, ka varot man iedot savu riteni, jo ne viņš, ne viņa sieva nebraukājot. Nu ko, lai saka. IDEĀLI. + Rīt uz skolu mani vedīs Bernāra brālis, kas atgādina ļauno filmā Denisa Bieds. Man mazliet no viņa bail, bet, par laimi, viņš dzīvo citur. Un sarunāties ar viņu arī nevar, jo viņš neko citu, izņemot franču valodu, nesaprot. Māja, kurā dzīvoju, ir viņu vecāku māja, bet viņi paši te nedzīvo, tikai pa dienu reizēm atbrauc. Tad jau sanāk, ka es īrēju ne tikai istabu, bet veselu māju ar 3 lielām istabām, kamīnu, televizoru un citām ekstrām. Nav slikti. Tikai ir auksts, jo radiatori viņiem nepastāv, tikai sildītāji, kas nespēj piesildīt. Vēl joprojām nav interneta, tāpēc šis viss tiek iepostots vēlāk. Šodien tāds miers, jo uz centru aizbraukt arī nevar, pārgurums no ceļa un piedzīvojumiem. Un vispār šajā laikā dikti, dikti daudz ir smiets. Jautrība pirmajā vietā. Derētu kaut ko normālu ēst pagatavot, citādi nebūs labi. Ā, un tiem kas vēl nezina, tad te laiks ir atpakaļ par 1 stundu, nekā pie jums tur iekš LV. Rīt pirmā FAC diena, atkal būs jautri. Un darbs, ka rīt obligāti jāizdara – PILSĒTAS KARTE. Būtu ļoti noderīga.

3. diena 14/01/2013

Šodien it kā pirmā skolas diena, precīzāk, pēcpusdiena. Piecēlos pirms modinātāja. Manā istabā silts, pārējā mājā var redzēt dvašu. Iemēģināju vannas istabu, tā pa īstam. Uzkodu vēl no LV vesto gaļu brokastīs. Un izdomāju, ka jāiet tas savs miests apskatīt. Tā kā man nav kartes, tad paņēmu rūtiņu lapu un iezīmēju visas ielas, kur gāju. Tagad man ir karte. Tiku līdz jūrai, tur bēgums, un visi cilvēki kaut ko lasa, pieļauju, ka kaut kādus ežus. Pastaigāju gar jūru pa Promenade de l’Océan. Tad nokļuvu vecpilsētā, atradu veikalu. Nopirku makaronus, pupiņas, kariju, 6 olas, ūdeni, eļļu, kartupeļus un 2 ābolus. Samaksāju gandrīz 17 EUR. Nu patiesībā normāli, domāju, ka būs trakāk. Redzēju arī vairākus franču suņus, mums smukāki. Te topā ir mopši, pa ceļam gadījās tikai viens vācu aitu suns. Atradu arī suvenīru veici, bet te pirmdienās viss ir ciet līdz pēcpusdienai. Neko darīt. Kartiņas dabūsiet vēlāk. Tad atnācu mājās un saimnieka brālis taisīja ēst, tad mēs kopā sataisījām katrs sev un paēdām. Mēģināja ar mani runāties, taču ātri saprata, ka es vēl īsti neķeru kaseti. Šis pat nomazgāja visus traukus. Es šokā, pieteicos palīdzēt, bet šis neļāva. Sāku laikam arvien labāk un labāk kaut ko saprast. Biju skolā, dabūju lekciju sarakstu, trakākās dienas, laikam būs pirmdienas – kā no rīta 9 sāks, tā tikai 9 vakarā beigs. Normāli. Mūsu palīgs skolas jautājumos ir Monsieur Jones. Ļoti atsaucīgs un izpalīdzīgs, un ar ļoti interesantu frizūru. Viņam ir tādi īsi mati, bet galvas priekšā atstāti garāki, un tie veido skaistas čirkas. Mazliet smieklīgi izskatās. Rīt sabildēšu arī skolu. Tad vēl bijām pie Erasmus koordinatores, šī mums visu apstāstīja, iedeva skolas karti un tā. Milzīga skola te ir, pat vairākās ēkās un bibliotēka vispār ir salīdzinoši tālu. Pēc skolas mazliet pastaigājām pa pilsētu, bet tā kā vēls tad pa mājām. Pirmo reizi braucu ar autiņu. Te biļete ir derīga 1 stundu, un var braukāt pa jeb kuru maršrutu. Es pat mācēju paprasīt, cik biļete maksā. 1.35 EUR. Tā, kā mēs Latvijā vēl braukājam pa lēto. Tiku līdz savai pilsētas nomalei, īsti nezināju kur izkāpt, tāpēc laidu līdz centram un tad 10 minūtes ar kājām. Viss normāli. Rīt pirmā lekcija Institutions Politiques. Laikam franciski būs.

4. diena 15/01/2013

Nu tā. Šodiena ir otrdiena jeb mardi (FR), jeb pirmā normālā skolas diena šeit. Piecēlos laicīgi, baigi labi patiesībā. Viss sākas pavēlu, tāpēc var piecelties bez modinātāja un visu laicīgi sadarīt. Uztaisīju normālas brokastis. Franču maize un latviešu gaļa nu nekā neiet kopā, rīt taisīšu vienu maizīti. Pēc tam izmazgāju matus, kurus nav iespējams normāli bez fēna izžāvēt manā ziemeļpuses istabā. Kamēr tiku līdz skolai izžuva. Tagad zinu arī kā ir braukt ar autobusu gaišā dienas laikā. Iekāpju, maksāju, bet vadītāja nevar iedot man biļeti un saka: „C’est un petit problème!” Tad sāk smieties. Un tā es uz skolu aizlaidu gandrīz pa zaķi. Gandrīz tāpēc, ka pusceļā lika maksāt vēlreiz. Tiku līdz skolai, satiku Lieni, iečekojām bulku veikalu, tīri tā neko, garšīgas. Pēc tam gājām uz savu vienīgo lekciju šodien Institutions Politiques. Pasniedzēja, protams, 5 minūtes nokavē. Mēs apsēžamies, šī kaut ko runā, dikti aizrautīgi, bet es tikai kaut kādu milzīgu domu no tā visa saķeru. Tad viņa izdala vienu lapu, tādu kā kursa aprakstu, un pēc tam iedod vēl vienu. Tas ir tests. Viss ir franciski, bet par ko iet runa nojausts var. Mazliet vēlāk salīdzinām atbildes, izrādās, ka šo to zinām ar! Tad lekcijas vidū viņa mums abām prasa vārdus, protams, to dara franciski, tāpēc mēs saprotam tikai ar 3 reizi. Un tad kad mēs pasakām, ka abas esam Lienes, šī iesmej. Pēc tam vēl vairākas reizes prasa mūsu pays-bas, kamēr saprotam, kāds laiciņš jau pagājis. Viņi runā tik ātri, ka grūti uztvert to tempu, drīzāk, nekā vārdus. Pasniedzēja, gados jauna, ar tumšiem gariem matiem, biezām uzacīm, smalku seju un spilgti sarkanā krāsā uzkrāsotām lūpām. Man mazliet atgādina Adamsu ģimenes māti. Iepazinos arī ar dažiem franču jauniešiem no mūsu grupas, bet arī viņi runā tik ātri, ka neko saprast. Pēc skolas bijām veicī, nopirku čības, jo saimnieks, neļauj ar zeķēm staigāt. Lētākās čības veikalā – 5 EUR. Tad braucu mājās, viss skaisti. Vēlāk jāiet laikam būs pie kaimiņiem, man jau tas liekas tā nepieklājīgi iet un ielauzties, bet viņiem, iespējams, te tā pieņemts.